Green Claims: vides apgalvojumu aizliegums no 27.09.2026

Tā ir Direktīva (ES) 2024/825 par patērētāju iespēcināšanu zaļajai pārkārtošanai — pazīstama kā „EmpCo” vai „ECGT”. Tā tika pieņemta 2024. gada 28. februārī un groza divas esošās ES patērētāju aizsardzības direktīvas: Negodīgas komercprakses direktīvu (2005/29/EK) un Patērētāju tiesību direktīvu (2011/83/ES).

Tā kā internetā valda ievērojams apjukums, jāprecizē viens jautājums: pastāvēja arī atsevišķs priekšlikums ar nosaukumu „Green Claims Directive”, kas katram skaidri izteiktam vides apgalvojumam ieviestu daudz detalizētākas pierādīšanas un pārbaudes prasības nekā pašlaik. 2025. gada jūnijā Komisija paziņoja par nodomu šo priekšlikumu atsaukt, un tajā mēnesī plānotās trialoga sarunas attiecīgi tika atceltas — tomēr priekšlikums oficiāli netika atsaukts, un tā statuss tolaik palika neskaidrs. Šeit aprakstīto Direktīvu (ES) 2024/825 tas nekādi neietekmē, un tā stājas spēkā noteiktajā datumā neatkarīgi no otra priekšlikuma likteņa.

Dalībvalstīm direktīva bija jātransponē valsts tiesību aktos līdz 2026. gada 27. martam. Direktīva tiek piemērota no 2026. gada 27. septembra — tas nozīmē, ka no šī datuma tā uzņēmumiem kļūst juridiski saistoša.

Direktīva neparedz pārejas periodu jau saražotiem krājumiem vai esošiem reklāmas materiāliem. Nav arī izņēmuma maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šajā ziņā tā atšķiras no citiem ES noteikumiem, kas maziem uzņēmumiem bieži dod vairāk laika.

Aizliegti ir vispārīgi un nepamatoti vides apgalvojumi, kas bez konkrēta, pierādāma fakta norāda uz pozitīvu ietekmi uz vidi. Bieži minēti piemēri ir tādi termini kā „videi draudzīgs”, „klimatam draudzīgs”, „zaļš”, „eko”, „dabai draudzīgs”.

Būtisks nav pats termins, bet tā pamatā esošais princips: apgalvojums par produktu vai uzņēmumu kopumā ir pieļaujams tikai tad, ja to pamato atzīts pierādījums — piemēram, ES ekomarķējums vai cits salīdzināms, neatkarīgi pārbaudīts pamats. Bez šāda pierādījuma apgalvojums tiek uzskatīts par vispārīgu un līdz ar to nav atļauts, pat ja tas ir patiess.

Ne gluži, taču praksē aizliegums aptver lielāko daļu pašreizējo lietojumu. Ja klimatneitralitātes apgalvojums balstās uz kompensācijas sertifikātu iegādi, nevis uz faktisku emisiju samazināšanu pašā uzņēmumā, tas ir skaidri aizliegts neatkarīgi no izmantoto sertifikātu kvalitātes.

Daudziem pārdevējiem problēma ir šāda: lielākā daļa pašlaik izmantoto „klimatneitrāls” apgalvojumu balstās tieši uz šo kompensēšanas modeli, nevis uz faktisku un pierādāmu pašu emisiju samazināšanu. Uzņēmumiem, kas vēlas šo apgalvojumu turpināt izmantot arī pēc piemērošanas datuma, būs jāpārskata ne tikai formulējums, bet arī tā pamatā esošais oglekļa pēdas aprēķins.

Tieši šāds pašu izveidots vai pašu sertificēts ilgtspējas marķējums neatkarīgi no formulējuma ir viena no divpadsmit jaunajām aizliegtajām praksēm. Saskaņā ar direktīvu ilgtspējas marķējums ir pieļaujams tikai tad, ja tas balstās uz atzītu sertifikācijas shēmu, ko pamato neatkarīgs un pārbaudāms kontroles process.

Praksē tas nozīmē: zaļas lapas simbols vai „eko” logotips, ko uzņēmums pats izstrādājis un vienkārši izvietojis uz iepakojuma bez reālas ārējas sertifikācijas, ietilpst šī aizlieguma tvērumā. Šādu pārkāpumu ar teksta rīku, piemēram, mūsējo, nevar atpazīt — savus marķējumus/grafikas jums jāpārbauda atsevišķi.

Direktīva ir piemērojama visā ES, visās 27 dalībvalstīs. Kā jebkura ES direktīva, tā nav tieši piemērojams tiesību akts — katrai dalībvalstij tas pats būtiskais saturs ir jātransponē savos valsts tiesību aktos. Tāpēc pamatprincipi un piemērošanas datums visur ir vienādi.

Atšķirības var rasties praktiskajā izpildē: kura iestāde ir kompetenta, cik aktīvi tā veic pārbaudes un kā tieši ir veidotas sankcijas — tas ir katras dalībvalsts ziņā. Pārdevējiem, kas darbojas vairākās ES valstīs — piemēram, dažādās Amazon tirdzniecības vietās —, tas nozīmē, ka vērtēšanas kritērijs visur ir vienāds, lai gan pārbaužu risks dažādās valstīs var atšķirties.

Šeit jābūt piesardzīgiem ar vispārīgiem skaitļiem. Pati direktīva nenosaka vienotu, visā ES fiksētu sankciju par katru pārkāpumu — dalībvalstīm ir pienākums paredzēt efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas.

Plaši izplatītiem pārkāpumiem ar ES dimensiju, kad koordinēti rīkojas vairākas valstu iestādes, dalībvalstīm jāparedz maksimālais naudas sods vismaz 4% apmērā no pārdevēja gada apgrozījuma; ja šie dati nav pieejami, piemēro minimālo slieksni 2 miljonu eiro apmērā. Valstu noteikumi var paredzēt augstākus sliekšņus. Tas nenozīmē, ka katrs mazais pārdevējs par vienu problemātisku vārdu automātiski maksās 4% no sava apgrozījuma. Taču tas nozīmē, ka šo tēmu nevajadzētu uztvert kā vienkāršu mārketinga jautājumu.

Jaunie noteikumi ir spēkā no 2026. gada 27. septembra. Vienlaikus 2026. gada jūnijā Eiropas patērētāju aizsardzības iestādes publicēja kopīgus principus par tā sauktajām „vecā krājuma” situācijām attiecībā uz produktiem vai iepakojumiem ar vides apgalvojumiem vai ilgtspējas marķējumiem, kas ražoti, pasūtīti, izplatīti vai jau atradās noliktavā pirms 2026. gada 27. septembra.

Iestādes uzsver samērīgu un koordinētu pieeju šādiem vecajiem krājumiem un sagaida, ka pārdevēji laikus veiks pasākumus, lai pielāgotu savu komercpraksi. Nevar vienkārši pieņemt: „šis produkts ražots pirms 27. septembra, tāpēc es varu šo apgalvojumu izmantot bez termiņa.” Šāds vispārīgs pieņēmums iet par tālu.