PPWR marķēšana: kādai informācijai jābūt uz iepakojuma?

Regulas (ES) 2025/40 15. pants nosaka divus neatkarīgus pienākumus, kas gandrīz vienmēr tiek sajaukti, jo abi tiek apvienoti ar kopīgo nosaukumu „PPWR marķēšana”.

5. punkts pieprasa identifikācijas zīmi : uz iepakojuma jānorāda tipa, partijas vai sērijas numurs vai cits elements, kas ļauj iepakojumu viennozīmīgi identificēt. Mērķis ir izsekojamība tirgus uzraudzības vai atsaukšanas gadījumā.

6. punkts turklāt pieprasa izgatavotāja kontaktinformāciju : nosaukumu, reģistrēto tirdzniecības nosaukumu vai preču zīmi, pasta adresi un, ja pieejams, elektroniskās saziņas līdzekli.

Tikai uzdrukāts zīmola nosaukums neizpilda nevienu no šiem diviem pienākumiem — tas nav ne identifikācijas numurs, ne pilna pasta adrese, kas ļauj sazināties. Abi pienākumi kopš 2026. gada 12. augusta visās ES dalībvalstīs ir piemērojami tieši un neatkarīgi viens no otra, bez transponēšanas valsts tiesību aktos.

Tehniski jā, taču abiem punktiem juridiskais pamats ir atšķirīgs — to ir vērts zināt gadījumam, ja rodas strīds ar tirgus uzraudzības iestādi.

Kontaktinformācijai (6. punkts) regulas teksts skaidri min QR kodu vai citu datu nesēju kā līdzvērtīgu alternatīvu tiešai uzdrukāšanai uz iepakojuma.

Identifikācijas numuram (5. punkts) formulējums ir atšķirīgs: šeit teksts QR kodu kā atsevišķu alternatīvu nemin. Vienīgais minētais izņēmums ir pavaddokuments, kas piemērojams, ja iepakojuma izmērs vai raksturs padara tiešu marķēšanu neiespējamu.

Praksē daudzi uzņēmumi tomēr ievieto abas informācijas daļas vienā QR kodā — tā ir atļauta un izplatīta prakse. Taču tieši attiecībā uz identifikācijas numuru šī prakse balstās nevis uz skaidri minētu QR alternatīvu, bet gan uz vispārējo salasāmības prasību 15. panta 7. punktā. Ikdienas praksē tas parasti neko nemaina, taču pamatota juridiskā argumentācijā gan.

Tikai kā izņēmums, nevis kā standarta risinājums — un nosacījumi atšķiras atkarībā no tā, par kuru informāciju ir runa.

Identifikācijas numuram (5. punkts) pavaddokuments ir skaidri paredzēts, taču ar nosacījumu: iepakojuma izmēram vai raksturam objektīvi jāpadara tieša uzdrukāšana neiespējama. Klasiskais piemērs, ko bieži min oficiālajās vadlīnijās, ir mazs jogurta trauciņš, uz kura patiešām nav vietas.

Kontaktinformācijai (6. punkts) ir spēkā pakāpeniska secība: vispirms uzdruka uz iepakojuma, ja tas nav iespējams — QR kods vai cits nesējs, un, ja arī tas nav iespējams — pavaddokuments.

Parastā situācijā, kad uz iepakojuma vēl ir vieta, atsauce uz pavaddokumentu neaizstāj tiešās marķēšanas pienākumu. Izņēmums ir formulēts šauri, un to nevajadzētu izmantot kā ērtu standarta risinājumu.

Nē, un šī neskaidrība ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc uzņēmumi paļaujas uz nepareizu termiņu.

Šīs lapas temats — 15. pants— attiecas uz identifikācijas numuru un izgatavotāja kontaktinformāciju. Tas ir tieši piemērojams kopš 2026. gada 12. augusta bez jebkādiem papildu īstenošanas aktiem.

12. pantsattiecas uz saskaņotajām šķirošanas piktogrammām, kurām jāparāda patērētājiem, kā iepakojumu pareizi šķirot. Šis pienākums ir atkarīgs no Eiropas Komisijas īstenošanas akta, kas vēl nav pieņemts, un stāsies spēkā ne agrāk kā 2028. gada 12. augustā.

Ja sastopaties ar apgalvojumu, ka obligātajiem pārstrādes simboliem „jau tagad” jābūt uz katra iepakojuma, tas balstās vai nu uz nepareizu termiņu, vai uz abu noteikumu sajaukšanu.

15. pants nenošķir iepakojuma līmeņus. Tirdzniecības iepakojums, grupas iepakojums (iepakojums, kas apvieno vairākas vienības) un transporta iepakojums ir vienādi aptverti, ja katrs no tiem ir PPWR izpratnē patstāvīgi tirgū laists iepakojums.

Praksē: interneta veikalam, kas sūta preces kastē ar savu logotipu, jāmarķē arī šī kaste — tas ir patstāvīgs iepakojuma līmenis, nevis neitrāls transporta ārējais iepakojums.

Izņēmums ir gadījumi, kad iepakojuma līmenis nekad netiek laists tirgū patstāvīgi, bet paliek tikai jau marķētas lielākas vienības sastāvdaļa — tas jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā jūsu faktisko piegādes ķēdi.

Regula burtiski neprasa precīzu sakritību, taču noteikuma mērķis skaidri norāda šajā virzienā: identifikācijas numuram jāļauj tirgus uzraudzības iestādei no plauktā redzamā iepakojuma nonākt pie attiecīgās tehniskās dokumentācijas un ES atbilstības deklarācijas (15. panta 5. punkts saistībā ar 39. pantu).

Ja numurs nekur neved vai norāda uz deklarāciju, kas attiecas uz citu iepakojuma konfigurāciju, identifikācijas funkcija faktiski nav izpildīta — no iestādes skatpunkta izskatās tā, it kā šim konkrētajam iepakojumam nebūtu nekādas derīgas atbilstības.

Drošākais ceļš praksē: tā vietā, lai uzturētu divas atsevišķas numerācijas sistēmas, izmantot vienu un to pašu numuru (vai skaidri izsekojamu saikni) gan uz etiķetes, gan atbilstības deklarācijā.

Tas ir atkarīgs nevis no tā, vai numurs vispār pastāv, bet gan no tā, cik viennozīmīgi šis SKU patiešām ir saistīts ar vienu konkrētu iepakojuma konfigurāciju.

Ja viens un tas pats SKU vienmēr apzīmē vienu un to pašu iepakojumu — to pašu materiālu, to pašu piegādātāju, to pašu konstrukciju —, to bez problēmām var izmantot kā identifikācijas zīmi; atsevišķs, tieši iepakojumam paredzēts numurs nav jāizdomā.

Problēma rodas, ja viens un tas pats SKU laika gaitā tiek iegādāts ar atšķirīgu iepakojumu no dažādiem piegādātājiem vai dažādām rūpnīcām. Tad numurs vairs viennozīmīgi neidentificē vienu iepakojumu, un 15. panta 5. punktā paredzētā identifikācijas funkcija netiek izpildīta.

Eiropas Komisijas atjauninātie BUJ arī precizē, ka katrai standartizētai iepakojuma vienībai nav nepieciešams savs atsevišķs numurs — vairākas identiskas vienības no vienas partijas var izmantot kopīgu numuru, ja vien to konfigurācija neatšķiras.

Nē. 15. pants neprasa uz paša iepakojuma norādīt ne materiālu sastāvdaļu sarakstu, ne izmantotos materiālus — ne kā tekstu, ne paslēptu QR kodā.

Šī informācija ir daļa no tehniskās dokumentācijas, kas tiek sagatavota un glabāta atbilstības novērtēšanas procedūras ietvaros saskaņā ar 38. pantu. Tā pēc pieprasījuma jāiesniedz tirgus uzraudzības iestādēm, taču tā nav jāparāda sabiedrībai vai gala klientam uz iepakojuma.

Uz paša iepakojuma jābūt redzamiem tikai diviem iepriekš aprakstītajiem elementiem: identifikācijas numuram un izgatavotāja kontaktinformācijai.

Nē — konkrētajā gadījumā attiecībā uz jau saražotiem, bet vēl tirgū nelaistiem krājumiem Eiropas Komisija to ir skaidri precizējusi savos 2026. gada augusta atjauninātajos PPWR BUJ : iepakojums, kas saražots pirms termiņa, bet vēl nav laists tirgū, nav jāiznīcina, jāražo no jauna vai jāpārmarķē tikai tādēļ, lai pievienotu šo marķējumu. 5. un 6. punktā prasīto informāciju šajā pārejas situācijā var sniegt ar pavaddokumentu — tas skaidri attiecas arī uz atkārtoti lietojamu iepakojumu, kas jau ir apritē.

Ir svarīgi precīzi izprast šī skaidrojuma tvērumu: tas attiecas tikai uz marķēšanas pienākumu saskaņā ar 15. panta 5. un 6. punktu attiecībā uz krājumiem, kas pastāv termiņa dienā. Tas nav vispārējs pārejas periods visiem PPWR pienākumiem — piemēram, vielu ierobežojumi, tādi kā PFAS robežvērtības 5. pantā, uz to neattiecas.

Regula nenosaka fiksētu dizainu — svarīgi ir tikai tas, lai prasītā informācija būtu pieejama, salasāma un attiecināma uz pareizo punktu, nevis kāds konkrēts izkārtojums.

Piemērā DE-2026-00482-A ir 5. punkta identifikācijas numurs — tam jābūt uzdrukātam uz iepakojuma, šim laukam QR kods kā alternatīva nav minēts. Bloks ar uzņēmuma nosaukumu, adresi un kontaktiem aptver 6. punktu — šeit uzdruka un QR kods ir līdzvērtīgi. QR kods piemērā ir tikai neobligāts nesējs šim otrajam blokam, nevis uzdrukātā numura aizstājējs.

Šādu etiķeti, kuras lauki tiek automātiski formatēti atbilstoši mērķa valstij, var bez maksas izveidot, izmantojot rīku PPWR etiķešu ģenerators .